⛏️ "Šķūnis ir kritis!" jeb kā nojaukt vēsturi ar stilu.

🪵 Šķūnis – cilvēka pēdējā robeža

Katram kārtīgam latvietim ir viens tāds šķūnis, kuru neviens nedrīkst aiztikt.
Tur dzīvo:
– stabi, kuri noteikti kādreiz kļūs par galdu,
– bundža ar “mazliet sacietējušu” krāsu,
– 3 rūsainas skrūvmašīnas,
– un kaut kur – bērnības ragaviņas, kuras noteikti atjaunosim kopā ar bērniem.

Ja šķūnim būtu dvēsele, tas kliegtu:
“ATLAID MANI!”

🧟 Šķūnis nav ēka. Tas ir zombijs.

No ārpuses šķiet vēl normāli.
Iekšā – skatuve šausmu filmai: zirnekļu tīkli, nezināmi šķidrumi un krāmi, kas spēj nogalināt tikai ar savu formu.
Jumts iebrucis. Durvis skaļāk čīkst nekā vecmāmiņas radio.

Un stūrī stāv: elektriskais zāģis bez roktura. Leģendārs.

💬 Klasiskās frāzes, kad pieskaries šķūnim:

– “Tur viss ir sakārtots, tikai savā veidā.”
– “To dēli vēl noderēs!”
– “Nē, to nevar mest ārā, tas man dāvināts...”
– “Nu, ko tu dari?! Šī riepa vēl laba!”

👃 Kad ir par vēlu?

Pārbaudiet šo listi:
✅ Ja no šķūņa smaržo pēc pelējuma un kaķiem
✅ Ja jumts ir tik caurs, ka zvaigznes redzamas arī dienā
✅ Ja iekšā mitinās kaut kāds dzīvnieks, un viņam tur acīmredzami ir ērtāk nekā jums mājās

Tad, draugi, ir laiks.

✨ Ko darīt?

1. Uzaicini draugus.

2. Atver šķūni.

3. Revidē.
   – Ko var atdot, atdod.
   – Ko var sadedzināt, sadedzini (ne juridiskā nozīmē, protams).
   – Ko var aizmirst – aizmirsti.

Un tad – šķūnim jāiet.

Ne tāpēc, ka mēs esam nežēlīgi. Bet tāpēc, ka tu esi pelnījis pagalmu bez zombijēkas.

🛠️ Un, ja šķiet, ka pašam bail...

Vienmēr var pačukstēt kādam no 4VĪRIEM... 😎
Bet nu to tu nedzirdēji no mums. (Jo šis nav reklāmas ieraksts, khm.)